Personīgās aizsardzības kodols slēpjas bruņu plāksnēs. Debates starp keramikas kompozītmateriālu un tērauda plāksnēm nosaka kompromiss starp svaru un aizsardzības profilu. Keramikas plāksnes ir vieglākas, un tās ir paredzētas, lai pēc trieciena izjauktu lodes kodolu, absorbējot tās enerģiju. Tie ir spējīgi vairāk-trāpīt, taču tie var būt trausli, un tie ir jānomaina pēc būtiskas ietekmes.
Tērauda plāksnes ir ievērojami smagākas, taču tās ir ārkārtīgi izturīgas un var izturēt vairākus sitienus. To galvenais trūkums irplaisāšana: trieciena rezultātā lodes fragmenti un plāksnes aizmugure var radīt metāla šķembu lietu, kas var izraisīt katastrofālus sekundārus kakla un ekstremitāšu ievainojumus. Tāpēc ir jāizmanto iebūvēts-šļakatu pārklājums vai aizsarguzmava.
Efektivitāte ir letālu lādiņu apturēšana. Izvēle starp tiem ir atkarīga no misijas. Misijām, kurām nepieciešama liela- attāluma pārvietošanās (nokāptas patruļas), bieži tiek izvēlēts vieglāks keramikas svars, lai mazinātu nogurumu. Darbībām, kuru pamatā ir transportlīdzeklis- vai statiskai aizsardzībai, kur svars ir mazāks, priekšroka var tikt dota tērauda izturībai, taču tikai ar atbilstošu šļakatu mazināšanu. Izvēle ir aprēķināts lēmums, pamatojoties uz paredzamajiem draudiem un darbības prasībām.
